Anna no "Zaļajiem jumtiem", Lūsija Moda Montgomerija

Metjū un Marilla Katberti nekad mūžā nav precējušies un kopā dzīvo no vecākiem mantotajos “Zaļajos jumtos” Eivonlijā Prinča Edvarda salā. Kļūdami ikdien arvien vecāki, abi nolemj adoptēt kādu bāreni - gadus desmit vai vienpadsmit vecu zēnu, kas viņiem palīdzētu lauku darbos. Taču neviens no viņiem nebūtu gaidījis, ka pārpratuma dēļ Braitriveras stacijā Metjū gaidītu nevis zēns, bet gan savāds sarkanmatains meitēns ar dedzīgu sirdi, bagātu iztēli un veiklu mēli. Un, kas ir vēl pārsteidzošāk, viņa tūliņ itin kā apbur veco vīru par spīti tam, ka viņam viss sieviešu dzimums uzdzen paniskas bailes, un iežēlina arī skarbo, akmenscieto Marillu.

Tā nu Anna Šērlija nonāk “Zaļajos jumtos” - tās ir viņas pirmās īstās mājas. Un mums ir dota iespēja sekot viņas gaitām un vērot to, kā viņa pārdzīvo dažnedažādas ķibeles, iegūst īstus draugus un pamazām arī īstu ģimeni. Caur to visu viņa arvien aug un mainās - un līdz ar viņu mainās arī cilvēki, kas viņai visapkārt.

Lūsijas Modas Montgomerijas grāmatas man vienmēr ir patikušas. Visas viņas varones ir ar bagātu iztēli apveltītas sapņotājas, un es viņās saredzu, kā Anna teiktu, radniecīgas dvēseles. “Annu no Zaļajiem jumtiem” biju lasījusi jau bērnībā, bet biju to jau aizmirsusi, un, tā kā vēlējos izlasīt arī nākamās grāmatas sērijā (ir daudz), tad nācās pārlasīt. Un es to it nemaz nenožēloju.

Montgomerija raksta krāšņā valodā, tēlaini un asprātīgi. Atšķirībā no mūsdienu romāniem, kuriem ir noteikta "ideālā" struktūra un valoda, un stils, kas pēc iespējas iesaistītu lasītāju un no viņa prasītu minimālu uzmanības daudzumu, "Annas no Zaļajiem jumtiem" struktūra un valoda ir dabīga un dzīva.

Kaut gan, kā jau parastai grāmatai, kas stāsta par to, kā bērns aug un pamazām veidojas par pieaugušo, sižets nav spraigs un noslēpumu un intrigu pilns, lasot šo grāmatu, man nevienu brīdi nav kļuvis garlaicīgi. Ar tādu galveno varoni kā Anna katra diena ir jauna un brīnišķa, un ik brīdi atgadās kas neparasts.

Turklāt grāmatas tēli ir kā dzīvi - katram no tiem ir savs raksturs un iekšējā pasaule, savi sapņi un savas emocijas. Tie ir krāsaini un daudzšķautņaini, un nav iespējams viņus neiemīlēt un nejust viņiem līdzi, it sevišķi jau Annai. Iespējams, Montgomerija iedvesmu šiem tēliem smēlusi pati savā pieredzē: stāsta, ka grāmatas sižetu viņa balstījusi savā dzīvesstāstā. Arī viņa bijusi bārene un izaugusi Prinča Edvarda salā.

Grāmatas sižets ir arī ekranizēts. Piemēram, šobrīd diezgan populārs ir TV šovs Anne with an e, un es pazīstu vairākus cilvēkus, kam tas ir ļoti paticis. Pati neesmu redzējusi, bet esmu diezgan pārliecināta, ka grāmata ir labāka. Vai tas tiesa vai ne, arī jums lasīšana noteikti sagādās tikpat lielu prieku kā man.